PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Ir piecpadsmitā maija rīts... Saule jau augstu. Gribētos, lai būtu arī silts, bet pūš ass austrumpuses vējš. Un tādā rītā mēs abi ar RVT sporta skolotāju, daudziem jo daudziem zināmās un leģendārās TTT basketbola komandas treneri, vēlāk arī galveno treneri Andri Purkalnu stāvam skvērā netālu no Nacionālā teātra un uzsākam sarunu par dzīvi un laiku, kurā te, zem saules, rosāmies…Runājam, protams, arī par basketbolu un slavas apvītajām TTT meitenēm…

 

Andris Purkalns - Ir daudz tādu brīžu un notikumu, kuri palikuši atmiņā uz visu mūžu... Bērnība un zirgi rasotā pļavā...Karš, bēgļu gaitas... Cilvēku izvešana 1949. gadā… Toreiz es, būdams jauns zēns, redzēju, kā izrēķinājās ar manas skolas skolotājiem un kaimiņiem... Atceros savu vectēvu…Viņš bija tautskolotājs, pie kura visi toreiz nāca pēc padoma. Mans vectēvs bija studējis Pēterburgā, un viņam bija diploms ar paša Krievijas cara parakstu... Atmiņā ataust viņa garā un sirmā bārda... arī vectēva dzirnavas... bērnības dienu draugi…Mēmele un makšķerēšana…un visi darāmie lauku darbi... Zini, kā mums tagad ļoti pietrūkst? Tā ir pienākuma un atbildības sajūta, kas, manuprāt, veido mājas un Dzimtenes apziņu, arī cieņu pret otru cilvēku. Šodien daudziem tik ļoti svarīga ir rīcības motivācija – kas man būs par to, ja es darīšu šo... Esmu pārliecināts, ka laiks, kurā mēs tagad visi dzīvojam, iemācīs arī patiesi izvērtēt savas zināšanas un iespējas. Man, piemēram, vecāki mācīja, ka uz parāda dzīvot nedrīkst... Tu nedrīksti tērēt to, kā tev nav.

Livars - Tu savu mūžu esi vadījis starp ļoti aktīviem, izteikti mērķtiecīgiem un neatlaidīgiem cilvēkiem...

Andris Purkalns - Mans dzīves kredo ir – ikvienam cilvēkam katrā dzīves posmā ir jābūt savam Kilimandžāro, savai virsotnei, kura viņam jāsasniedz. Cilvēks nedrīkst diendienā dzīvot tikai kā patērētājs, viņam ir nepieciešams mērķis. Kad biju pabeidzis institūtu, jau sapratu, ka es soli pa solim tuvojos savam mērķim – tam, ko es vēlējos sasniegt. Dzīvi jau veido likumsakarības, nekas jau nenotiek tāpat vien... Tajā laikā es jau biju spēcīgas basketbola komandas treneris. Piedzīvojām pirmās nopietnās uzvaras. Toreiz mācījos izdzīvot arī gandarījumu un popularitāti... Un tā es satikos arī ar TTT zelta meitenēm. Ar komandu strādāja jau ievērojami treneri: Dzidra Karamiševa un Raimonds Karnītis, kurš tolaik bija viens no pasaules izcilākajiem basketbola treneriem. Un TTT jau bija spēcīgākā basketbola meistarkomanda Padomju Savienībā, mūsu meitenes 18 reizes izcīnīja Eiropas kausu… Bet tā nebija tikai slava un popularitāte, tas bija arī ļoti smags, mērķtiecīgs un neatlaidīgs komandas meiteņu un treneru darbs. Brīžiem tā bija arī ļoti nežēlīga, pat negodīga konkurences cīņa, jo mēs bijām no Latvijas, nevis Krievijas...

Livars - Es varu tikai iztēloties, kāda tev tā bija dzīves skola, pārbaudījumu un emocionālu pārdzīvojumu laiks, jo pasaulei bija ar TTT jārēķinās...

Andris Purkalns - Tas bija smags laiks. Patiesībā mēs Padomju Savienības acīs bijām kā tāds dzēlīgs ērkšķis, jo 19 gadus bez pārtraukuma mēs guvām uzvaras... Tāpēc mums bija arī daudz nelabvēļu. Bet par mūsu treniņu apstākļiem un visu nepieciešamo nemitīgi rūpējās viens no tā laika valstsvīriem Miervaldis Ramāns. Savā trenera darbā man ir nācies tikties ar daudziem šīs pasaules varenajiem un redzēt malu malas, un gribu uzsvērt, ka bez pilnīgas atdeves un grūta darba nav iespējams neko sasniegt. Gribu piebilst, ka mūs vadīja arī patiess Latvijas patriotisms.

Livars - Es saprotu, ka par basketbolu un fizisko kultūru mēs varētu runāt un runāt, un tā arī droši vien visu neizrunātu... Bet kas vēl ir tavas skaistās un trauksmainās dzīves dārgumi?

Andris Purkalns - Vispirms jau tā ir mūsu zeme, mūsu lauki un meži, mūsu senču mantojums. Es pats esmu dzimis rīdzinieks, bet savus jaukākos bērnības gadus esmu pavadījis laukos, sava vectēva īpašumos Zemgalē. Man vienmēr ir patikuši arī dzīvnieki, īpaši zirgi. Varētu teikt, ka savos zēna gados esmu uzaudzis kopā ar zirgiem, šiem gudrajiem dzīvniekiem... Mācījos Mēmeles septiņgadīgajā skolā, kura toreiz atradās bijušās muižas telpās. Esmu ļoti pateicīgs šīs skolas skolotājiem, ikviens no viņiem bija izcila personība. Esmu gandarīts, ka man ir bijusi iespēja dzīvot tik bagātu un interesantu dzīvi. Atskatoties pagātnē, man ir iespēja to izvērtēt un salīdzināt ar šodienu.

Livars - Vai ir kas tāds, ko tu visu mūžu esi gribējis, bet nav izdevies piepildīt?

Andris Purkalns - Man ļoti patīk ceļot, un jaunībā es gribēju studēt ģeoloģiju vai ģeogrāfiju. Vienīgais institūts, kur to varēja apgūt, bija Pēterburgā. Tomēr man nebija lemts tur mācīties... Toreiz Rīgā bija Pedagoģiskais institūts, kurā bija Dabas zinību fakultāte ar sporta novirzienu. Tā es tur arī iestājos,

un šodien saku – paldies Dievam! Mums bija ļoti laba Fizkultūras katedra, kurā strādāja pazīstami tā laika sportisti. Katedras vadītāja bija Vera Molčānova, kura par mums visiem ārkārtīgi sirsnīgi rūpējās. Daudzos gadījumos mēs bijām pat pārāki par Fizkultūras institūta studentiem. Un vēl man ļoti patīk šahs, ko spēlēju jau kopš sešu gadu vecuma.

Livars - Bet Purkalna kungs, kad tu nedomā par sportu un dabas zinātnēm, kas tad nodarbina tavu prātu un aizkustina sirdi?

Andris Purkalns - Tagad – visvairāk tas, kas notiek mūsu Latvijā… Politiķu savtīgās cīņas par varu un ietekmes zonām. Žēlsirdības un līdzcietības trūkums sabiedrībā, vienaldzība un apātija. Mums trūkst līderu, mums nav vadoņa...

Livars - Tāda izveidojās mana saruna ar bijušo TTT basketbola meistarkomandas nopelniem bagāto treneri Andri Purkalnu – cilvēku, kuram Latvija ir Dzimtene un pati mīļākā vieta pasaulē un kurš visu savu mūžu ir varējis piepildīt ar savu mīlestības darbu un būt gandarīts par paveikto. Un arī Latvija savu dēlu ir cēlusi uz goda pjedestāla, pasniedzot viņam Triju Zvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmi…

 

 

 

 

Livars Jankovskis

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi