PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

 

Kā akmens

Bulta trauc

Zemeslode bezgalīgās

Debesīs.

 

Tu stāvi

Bultas nests un ļaujies

Vējam ar taviem

Matiem spēlēties.

 

Cik

Savāds ir šis mūsu

Lidojums... /Livars/

 

 

 

Livars – Tu esi viens no mūsu fiziķiem un domātājiem, vai Tu savā dzīves gājumā esi apkopojis savu dižo priekšteču – fiziķu, matemātiķu, ķīmiķu – redzējumu uz pasauli, lietām un to kopsakarībām? Kāpēc viņi ar to ir nodarbojušies, kādas problēmas gribējuši atrisināt?

Viktors Ozoliņš – Piemēram, tas pats vācu fiziķis Makss Planks, viņš bija pirmais, kurš izteica atzinumu, ka daba ir saprātīga. Ka gaisma no viena punkta līdz otram punktam iet pa taisni, nevis pa jebkuru citu trajektoriju. Gaisma uzvedas saprātīgi.

Livars – Zini, fantastiski, es par to nebiju aizdomājies… Ko tas varētu nozīmēt?

Viktors Ozoliņš – Jā, mūsu prātiem daudz kas nav aptverams.

Livars – Man te gribas vilkt paralēles ar ūdeni un upju ceļiem…

Viktors Ozoliņš – Jā, jā, jā!

Livars – Un kā ir ar vēju? Kas ir vējš?

Viktors Ozoliņš – Vējš ir gaisa masu pārvietošanās temperatūras un spiediena iespaidā – viena no dīvainajām parādībām meteoroloģijā. Un tikai pēdējā laikā, izmantojot satelītus, var prognozēt, kur tas virzīsies, līdz tam bija minēšana.

Livars – Vai vējš varētu būt saprātīga būtne?

Viktors Ozoliņš – Ko nezinu, to neatbildu…

Livars – Vai Tu esi kādreiz mēģinājis sarunāties ar vēju?

Viktors Ozoliņš – Nē. Šķendējies par viņu kādreiz gan.

Livars – Kad viņš pūš tad, kad nevajag, un pūš tur, kur negribas.

Viktors Ozoliņš – Jā. Re, nabaga Amerika, katru gadu viņi pārdzīvo vienu nelielu kariņu ar saviem orkāniem… un milzu zaudējumiem. Bet cilvēki tik un tā atgriežas savās iepriekšējās dzīves vietās. Tas pats sakāms par zemestrīcēm, dzīvi vulkānu tuvumā, dzīvi aiz Polārā loka.

Livars – Dzīvi tuksnesī.

Viktors Ozoliņš – Jā, tas arī ir kaut kas sevišķs.

Livars – Acīmredzot cilvēkiem tur ir jābūt.

Viktors Ozoliņš – Neapšaubāmi. Bet mēs to visu tomēr nedaudz postām…

Livars – Kas ir zvaigznes pie debesīm?

Viktors Ozoliņš – Nu no fizikas viedokļa runājot – atomu darbības centri, kas izstaro apkārtējā telpā milzu enerģiju, milzu enerģiju…

Livars – Un kam šī enerģija Visumā ir vajadzīga?

Viktors Ozoliņš – Tā ir cikliska parādība, šī enerģija ar laiku koncentrējas tā sauktajos Melnajos caurumos, no kurienes sākas jauns cikls. Austrumnieki to sauc par Budas lielo izelpu un ieelpu…

Livars – Tādā gadījumā, kas esam mēs?

Viktors Ozoliņš – Mēs esam kaut kāda parādība, kas ir Dieva ziņā…

Un, ja tā nopietni, tad skatoties zvaigznēs – mēs dzīvojam pagātnē. Jo, kamēr tā gaisma atnāk līdz mums, bieži ir miljoniem gadu pagājuši. Viena no tuvākajām zvaigznēm, kuru mēs redzam, ir tāda, kāda tā bija, kad ēģiptieši cēla piramīdas. Tā ir pagātne.

Livars – Kā mēs varētu ieraudzīt nākotni?

Viktors Ozoliņš – Tur ir jābūt sevišķām dotībām.

Livars – Vai Tu esi domājis par Neredzamo nākotni?

Viktors Ozoliņš – Kaut ko jā, bet tas nav tik vienkārši izklāstāms.

Livars – Vai domas ātrums ir tāpat izmērāms kā gaismas ātrums?

Viktors Ozoliņš – Jogi apgalvo, ka domas ātrums ir lielāks. Es to nezinu, ko nezinu, par to nerunāju.

Livars – Tātad varētu pastāvēt kāds cits ātrums ārpus mūsu apziņas.

Viktors Ozoliņš – Varētu.

Livars – Kas ir Laiks?

Viktors Ozoliņš – Laiks ir tāds relatīvs jēdziens…

Livars – Kāpēc mēs sakām – labs laiks, izdevīgs laiks, nelabvēlīgs laiks… Vēl nav pienācis tavs laiks…

Viktors Ozoliņš – Katram vecumam par laika jēdzienu ir savi ieskati. Ar laiku tas mainās. Un viss notiek droši vien tā, kā tam ir jānotiek.

Livars – Kas ir mīlestība?

Viktors Ozoliņš – Es domāju – mīlestība arī ir ielikta no augstākajām varām. Viena cilvēka attieksme pret otru cilvēku, pret vairākiem cilvēkiem jeb pret visiem cilvēkiem. Piemēram, Māte Terēza – tas ir kaut kāds sevišķs gadījums: mīlestība pret grūtdieņiem, cietējiem, pret visu pasauli. Mums, parastiem cilvēkiem, tas nav dots.

Livars – Bet kas ir pieskāriens, glāsts, acu skatiens?

Viktors Ozoliņš – Tā ir smalko enerģiju saskarsme, un, ja cilvēki dibina ģimeni, tad viņiem pat ar pieskārienu vajadzētu just, vai mūsu enerģijas saskanēs, ja ne – tad nevajag to darīt.

Livars – Vai cilvēkiem ir jāsaka cits citam – es tevi mīlu?

Viktors Ozoliņš – Jāsaka, bet ne katram un nevis kaut kādos uzplūdos… par to arī ir jāpadomā.

Livars – Un kas ir piedošana?

Viktors Ozoliņš – Izpratne par apkārt notiekošo, tas ir smalks jēdziens…

Livars – Kristus teica – piedošana ir it visu lietu būtība.

Viktors Ozoliņš – Jā, bet to varēja teikt Kristus…

Livars – Mēs vēl tikai mācāmies piedot?

Viktors Ozoliņš – Jā.

Livars – Un piedošana bez atvainošanās?

Viktors Ozoliņš – Atvainošanās ļoti bieži ir tikai formāla lieta, bet, ja cilvēkiem ir tādas spējas atvainoties – tas jau ir kaut kas labs.

Livars – Bezpajumtnieki… vai tā ir formāla attieksme pret Dzīvi? Tagad? Kaut kad?

Viktors Ozoliņš – Bezpajumtniekiem… viņiem tajā viņu kompjuterī kaut kur ir ieviesies vīruss. Var būt dažādas kategorijas bezpajumtnieki, tādi, kas iet uz klosteri, un tādi, kas vazājas gar miskastēm…

Livars – Un kas ir mākslinieki?

Viktors Ozoliņš – Mākslinieki ir tādi cilvēki, kuri apkārtni redz savādāk, un viņi mēģina mums to pasniegt. Vai mēs sapratīsim, vai nesapratīsim.

Livars – Vai viņi skatās nākotnē vai pagātnē?

Viktors Ozoliņš – Ļoti bieži viņi skatās tagadnē un daudzas lietas spēj saskatīt savādāk nekā mēs, un spēj to savu redzējumu realizēt. Ļoti bieži mākslinieki gan kļūdās, gan pat nesaprot, no kurienes viņiem šis talants nāk… un atkal man jāvēršas pie austrumniekiem, kuriem diezgan loģisks izskaidrojums – Tu dzīvo no dzīves dzīvē un pildi kaut kādu kausu sevī… Un, kad tās Dzīves ir pagājušas un kad tas kauss ir pilns, un viņš plūst pāri, tad tu esi mākslinieks. Vai nu mūziķis, vai nu gleznotājs, vai dzejnieks…

  

                                                                 /Livars Jankovskis//30.03.2009/

 

 

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi