PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Tēvu zemes mīlestību

Mēs ar darbiem rādīsim

Tie ir mūsu tehnikuma karogā rakstītie vārdi  –

Tautas dziesmas “Karavīri bēdājās” viena rindkopa…

Šodien no sevis man gribas piebilst:

Mums ir vēl

Cilvēki, kuriem bija jāiet

Karā.

Uz kuriem

Šāva un kuri

Šāva. Un arī

Mums ir jāiet

Karā – pret meliem, ļaunumu

un vienaldzību.

Mēs visi esam iesaukti šai

Karā. /Livars/

Neliela saruna ar grāmatas “Rīgas Valsts tehnikums – 95” autori,

vēsturnieci Rasmu Cinovsku.

Livars – Laikā, varbūt Laikmetā, kad šķiet, modernie saziņas līdzekļi un tehnoloģijas cenšas izkonkurēt drukāto vārdu, tapusi 1124 gramus smaga, 270 mm  x 210 mm liela un 23 mm bieza grāmata ar aptuveni 100 krāsu un tikpat melnbaltiem foto uzņēmumiem, reprodukcijām – arī laika zoba skartiem.  Deviņdesmit piecu gadu ritums … Divsimt divdesmit piecās lapaspusēs “dzīva organisma”–  Skolas –   laiks …

Tikai pārlapojot šo grāmatu, šķiet, Jums ir izdevies aptvert – neaptveramo…

Rasma Cinovska – Paldies, Livar...

Livars – Savādi, mūsu ir tik daudz, bet es neredzu citu, kas būtu varējis paveikt šo neizmērojamo darbu un izdarīt to tik īsā laikā, kāds Jums bija atvēlēts.

Rasma Cinovska – Es uzskatu, ka tas bija mans pienākums un mans veltījums mūsu kolēģiem – priekšgājējiem un daudzajiem audzēkņiem, kas tehnikumu atceras un vienmēr uzskata to par savu. Protams, uzsākot nopietni iedziļināties visos notikumos un visdažādākajās peripetijās 95 pastāvēšanas gados, nebiju domājusi, ka tas mani tik dziļi piesaistīs. Ar katru nākamo mirkli sapratu, ka tas, ko daru,  ir ļoti atbildīgi pagātnes un nākotnes priekšā. Tie bija visdažādākie arhīva materiāli – biogrāfijas, rīkojumi, pavēles, pateicības, paskaidrojumi, foto materiāli, filmas, albumi, apbalvojumi, kam, kur, par ko, visdažnedažādākās liecības …

Livars – Rīgas Valsts tehnikuma direktore Dagnija Vanaga grāmatas priekšvārdā saka lieliskus vārdus: „Gadalaiki maina krāsas ap mums, gadskārtu ritums maina mūs pašus un to vidi, kurā dzīvojam, strādājam un mācāmies. Nemainīgas paliek vērtības – tās, kurām uzticamies, tās,

kuras paši radām un vēlamies nodot citiem.”

Rasma Cinovska – Un ļoti nozīmīgi ir tas, ka visā mūsu tehnikuma pastāvēšanas laikā daudzi jo daudzi mūsu bijušie audzēkņi pēc augstskolas absolvēšanas ir atkal atgriezušies, lai mācītu nākamo paaudzi.

Livars – Grāmatā lasu arī Rīgas Tehniskās universitātes rektora Ivara Knēta sacīto: „Ir fantastiski emocionāli iepazīties ar slavenā Rīgas Valsts tehnikuma attīstības vēsturi, it sevišķi, ja šo lielisko mācību iestādi 1925. gadā ir beidzis mans tēvs Valters Knēts, bet es pats savulaik mācījos Rīgas Būvniecības tehnikumā, kas ir viena no RVT nodaļām. Paldies par

Plašo vēsturisko materiālu saglabāšanu! Šodienu var labāk saprast un novērtēt, ja apzināmies savu vēsturi.”

Rasma Cinovska – Jā, tā nu ir sanācis, ka arī es no 1962. gada  pēc pašas kvēlas vēlēšanās  līdz pat šai dienai joprojām esmu tehnikumā  un esmu  ne tikai vēstures pasniedzēja ...

Livars – ...bet arī daļa no mūsu vēstures.  Jūs bijāt Mehānikas nodaļas vadītāja, direktora vietniece audzināšanas darbā … vēl un vēl, un vēl … darīts ir ļoti daudz… bet ir arī viens bet …

Rasma Cinovska – Tas būtu?

Livars – Bet 1993. gadā arī mani iesaistījāt šajā  mūsu Dzīves veidā būt par daļu no mūsu lielās vēstures, par  ko es tikai priecājos.

Rasma Cinovska – Mēs te daudzi jau esam kā tehnikuma inventārs, tikai bez numuriem. Nemaz nerunājot par tehnikuma bijušajiem absolventiem un tagadējiem pasniedzējiem – Ojāru Žīguru, kas tehnikumu beidza 1949. gadā un  nesen pelnītā atpūtā devušos Daini Līdi, kam tehnikums bija pirmā un vienīgā darba vieta.  

Cerams, mūsu dienu vēsturi rakstīs jaunie kolēģi, bijušie RVT audzēkņi, un tie nav uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, viņu ir daudz –  jauni, labi izglītoti, interesanti, tehnikuma dzīvi un tradīcijas zinoši.

Livars – Atvainojiet, bet,  ja mēs tā turpināsim, tad mums sanāks vēl viena grāmata par grāmatu!

Es saprotu, ka vienam cilvēkam to visu aptvert un apkopot tik īsā laikā bija praktiski neiespējami.  Kas bija jūsu labajā komandā,

kas noveda pie tik izcila rezultāta?

Rasma Cinovska – Tad vispirms man jāpateicas mūsu kolēģei, arī kādreizējai tehnikuma absolventei, vēlāk Ķīmijas nodaļas pasniedzējai, nodaļas vadītājai, direktora vietniecei un savu laiku arī RVT direktorei Intai Bombizai. Inta vispār ir mūsu saimes dvēsele un patiesa savas lietas

Cīnītāja … Nevaru nepieminēt mūsu bijušo kolēģi, ķīmijas zinātņu doktoru Ilgvaru Grosvaldu,  kas no 1964.g. līdz 1970. gadam strādāja RVT /tolaik – Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Rīgas Industriālajā politehnikumā/. Protams, paldies arī visam kolektīvam par atsaucību un patiesu ieinteresētību grāmatas tapšanā.  

Tātad grāmata – vērtīga, skaisti noformēta, liela, bieza, smaga un vēl pēc poligrāfijas krāsas patīkami smaržojoša…

Es gribētu Jūs kā kultūras un arī skatuves mākslu pārzinošu lūgt –

padot galavārdu, ir tāds termins teātrī. Galavārdu, aiz kura varētu sekot patiesi pateicības aplausi Jūsu lieliskajam veikumam.

Rasma Cinovska – Es esmu tikai mūsu Laika pierakstītāja un citēšu jau kāda sacīto: Dod man paļaušanos pieņemt to, ko es nevaru mainīt, dod man drosmi mainīt to, ko varu mainīt, un dod man gudrību šo vienu no otra atšķirt!

Livars –  Paldies Jums!

 

Vēl jau visi

vārdi nav

pierakstīti.

Vēl jau visas

zvaigznes nav

saskaitītas.

Vēl jau visas

dzintara lāses nav

uzlasītas.

/Rīgā,  2016.25.02. Livars Jankovskis/

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi