PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Pannā cepas
Gaļa, tauki sprāgst uz visām pusēm – un
Smaržo pēc
Mājām.

Es plītī vēl pielieku pagales…
Un tad pannā iemetas uguns,
Pilna istaba ar dūmiem – un
Smaržo pēc
Mājām.

Es atveru logu, vēl ir
Tik agrs, ka putni dzied – un

Visa
Pasaule
Smaržo pēc
Mājām. /Livars/

 

Pirms daudziem gadiem mazs zēns, krītot no egles, tik spēcīgi savaino labo roku, ka nākas to zaudēt… Iespējams, puisēns pat nenojauta, kādas dzīves grūtības viņam būs jāpārvar visa sava mūža garumā…
Septiņu gadu vecumā jāmācās visu darīt… tikai ar vienu roku…
Bet nezūd sapņi, ilgas un vēlme, kā jau katram cilvēkam – laimīgam būt…
Pēc daudziem, daudziem gadiem man bija iespēja satikties ar šo cilvēku. Cilvēku – Ernestu Veinbergu. Cilvēku ar divām augstākajām izglītībām, lielisku matemātikas pasniedzēju, gribas teikt, filozofu, patiesi jauku sarunu biedru…
Bet galvenais – sirsnīgu un iejūtīgu ģimenes cilvēku, kurš kopā ar savu mīļo Viju uzaudzināja un lielās skolās izskoloja abas meitas.
Rūta ir Latvijā pazīstama trenere akadēmiskajā airēšanā, un Dace, viņa arī Dace Rozenblate – mūsu kolēģe, bet jauniešiem – pedagoģijas zinātņu maģistre un skolotāja ar lielo burtu. Daces Rozenblates pārziņā ir arī ļoti sarežģītais un darbietilpīgais mācību darba process, pildot tehnikuma direktora vietnieces pienākumus.
Dace Rozenblate – Man jau tehnikums ir sirdī un prātā no mazām bērnu dienām, atceros sevi kā mazu meitenīti, kur kādā jaungada eglītes pasākumā pa vairākiem lāgiem skrēju augšā uz mūsu mazās skatuvītes pie salaveča pēc dāvaniņas…
Mans tētis te sāka strādāt no 1943. gada 18. novembra…Ko gan vēlāk toreizējā kadru daļa patvarīgi pārlaboja uz 1945. gada 19. novembri.
Tāds bija laiks, un tāds bija režīms…
Mans tēvs mūsu tehnikumā nostrādāja turpat piecdesmit gadus…
Ar vienu roku viņš uzcēla mums vasarnīcu, darīja it visus mājas darbus, vadīja automobili un iemācīja arī mūs un daudzus jo daudzus.
Viņam bija lieliskas spējas uzturēt arī šo mājas un kopības sajūtu…
Livars – Kas ir mājas?
Dace Rozenblate – Man tā ir ģimene. Tie esam mēs. Mani bērni, mazbērni. Tas ir arī prieks ik pa laikam visiem kopā būt. Tas ir mūsu dārzs, mūsu māja, koši zaļais mauriņš pie mājas, tās ir smaržojošas puķītes zem loga, Daugavas tuvums… Jā, un arī kūpoša kafijas tasīte rokās un ābelēs dziedoši putni…
Livars – Skaisti un tēlaini, gandrīz kā kāda aina no teātra izrādes… ar smaržojošu kafiju uz terases…
Dace Rozenblate – Kāpēc gan ne? Es, tas nebija nemaz tik sen, kad skolotāju namā Kārļa Teihmaņa vadībā spēlēju teātri.
Un man tas arī patika un patīk joprojām!.. Varētu teikt, ka man ir tā laime darīt dzīvē to, kas man patīk…
Livars – …būt par skolotāju, matemātikas pasniedzēju?
Dace Rozenblate – Es jau mācījos skolā ar matemātikas novirzienu, pēc tam LU Fizikas – matemātikas fakultātē, kur pieci gadi paskrēja kā vēja spārniem. Ļoti labi atceros visas vasaras, kad strādājām studentu celtnieku vienībās… Vēl nebija diploms saņemts, kad jau 1978. gadā sāku strādāt mūsu tehnikumā, nepilnus 15 gadus strādāju kopā ar savu tēvu. Protams, tas bija ļoti atbildīgi un disciplinējoši, jo visi jau zināja, ka es esmu Veinberga meita, un tēvs kolektīvā bija ļoti cienīts un ieredzēts. Man arī tūlīt uzticēja grupas audzinātājas pienākumus, un to darīju ar prieku un centos ar lielu atbildības sajūtu iedziļināties katrā konkrētā situācijā. Daudz kur palīdzēja droši vien tēva ieaudzinātā – filozofiskā attieksme pret notiekošo. Un arī šodien ir lietas un notikumi, kurus sajūtu vai pat intuitīvi paredzu…


Livars – Kas ir tas, kas piesaista jauniešos, kāpēc gribas būt kopā ar viņiem un kopā meklēt šīs atbildes? Vai tikai matemātiskās?…
Dace Rozenblate – Matemātika jau nav tikai matemātika…
Neraugoties uz to, ka es daudzus gadus uz skatuves esmu spēlējusi teātri…
Tas tomēr nav teātris… Lai gan pēc daudzām situācijām un notikumiem skolotājus varētu pielīdzināt arī aktieriem…
Nereti ir tā, ka sirds ir pilna… Bet cenšos to neglabāt sevī… vai nu izraudu, vai izrunāju, tik neļauties sarūgtinājumam… Bet to es nesaku, runājot par matemātikas vai audzināšanas stundām. Aizvainojuma pret audzēkņiem man nekad nav bijis. Visticamāk tas manī ir no manas mīļās mammas Vijas – neiet uz konfliktiem, jo viņa visu mūžu strādāja par ārsti un arī ar smagi slimiem cilvēkiem… Ilgstoši vadīja tuberkulozes slimnīcas plaušu slimību nodaļu. Meklēt izeju, dot cerību, rast iespējas, būt iejūtīgam un saprotošam pret otru cilvēku. To es varēju redzēt arī manas mātes un tēva attiecībās.
Arī neatlaidību – no savas vecākās māsas Rūtas. Šīs labās īpašības, kuras man ir bijusi iespēja pārmantot, esmu centusies ieaudzināt savos bērnos, un es skatos, kā viņi to nodod tālāk – savējos… Jau manos mazbērnos…
Tās ir dzīvē pārbaudītas vērtības, kuras, kaut risinot visvienkāršāko matemātikas uzdevumu, es piedāvāju saviem audzēkņiem. Un es esmu varējusi to piedzīvot, ka mīlestību un cilvēcisku attieksmi, labestību un sirsnību varu saskatīt arī savos kolēģos un savos studentos. Ka tie ir pārmantojami un arī ieaudzināmi lielumi. Tu – skolotāj, kolēģi, vadītāj – esi kā uz skatuves un tevi var redzēt un tevi var dzirdēt…
Livars – Bet ir jautājums, vai tevi grib redzēt, vai tevi grib dzirdēt, vai tevi grib saprast… Vai tu esi – tas labais piemērs un paraugs…
Dace Rozenblate – Man gribētos, ka skola ir tā vieta, kur šis jaunais cilvēks var sastapties ar dzīves, attiecību un izglītības vislabākajiem piemēriem. Ka mēs varētu iemācīties – cits citam palīdzēt atrisināt vienu vai otru sarežģītu uzdevumu, nevis nonievāt vai pasludināt par bezcerīgu… Lai visam pāri stāv labestība un spēja saskatīt to gaišo, kā tomēr katrā cilvēkā ir vairāk.
Livars – Mēs sākām par ģimeni, par mājām, par attiecībām…
Dace Rozenblate – Visa sākuma sākums ir ģimene, mājas.
Un man ir par ko priecāties, man ir par ko lepoties, man ir – ko mīlēt, un es zinu, ka arī mani mīl. Es esmu mājas cilvēks, un man patīk uzņemt viesus. Man patīk klāt galdu un priecāties, ka ap to sēž man tuvi un mīļi cilvēki. Man ir vislielākais prieks, ja cilvēkiem ir labi!

 

 

 

/Livars Jankovskis/

P.S.

Jānis Lejiņš, /students/.
Piecas minūtes pirms pēdējā zvana,
Padomju Jaunatne, 1975.g.

Dažas dienas pirms pēdējā zvana iegriezos Leona Paegles Rīgas 1. vidusskolā. Atmosfēra – kā jau pēdējās skolas dienās. Visi jūtas brīvāki, daži domās ciemojas pie vecāmmātēm, citi sauļojas vai strādā skolēnu darba un atpūtas nometnē. Beidzēji kļuvuši nopietnāki. Visi steidzas, pūlītī skaļi apspriež vai vienatnē klusi apdomā biļešu jautājumus.
11. klases skolniece Dace Veinberga jau sen izlēmusi, ka iestāsies LVU Fizikas un matemātikas fakultātē, lai kļūtu par skolotāju. Bet priekšā vēl divas kārtas grūti gala un iestāju eksāmenu, pieci gadi mācību darba.
-    Izlaiduma eksāmeniem gatavojamies jau kopš ceturkšņa sākuma. Arī par studijām daudz ko esmu uzzinājusi. Paldies jāsaka pašiem studentiem, kuri vairāk kārt bijuši pie mums, lai pastāstītu par fakultāti, tās darbu un iestājpārbaudījumiem. Piedalījos studentu zinātniskās biedrības rīkotajā izlaiduma klašu seminārā. Trīs dienas jutāmies kā īsti studenti – klausījāmies lekcijas, risinājām uzdevumus, testus un iepazināmies ar teorētiskās literatūras izmantošana paņēmieniem.
Manuprāt, studentam jāprot veikli rīkoties ar literatūru, koncentrēties lielam mācību darbam, atrast katrā lietā galveno un visu ātri apgūt.
-    Kāda atmosfēra pirms eksāmeniem valda klasē?
-    Protams, ir bail. Bet tā jābūt. Visi mēs sakām: es nu gan nenolikšu, bet sirdī neviens tam netic. Kolektīvs mums ir labs, palīdzam cits citam. Visi gribam mācīties tālāk.
-    Dace, vai jūs pazīstat daudz skolēnu, kas vēlas kļūt par skolotājiem!
-    Pašlaik skolotāja profesija daudziem šķiet nepateicīga un neromantiska. Materiāli domājošiem cilvēkiem tā liekas arī neizdevīga. Un visiem zināms, ka šis darbs ir viens no grūtākajiem.
-    Dace pati pedagoģiju varētu saukt par ģimenes profesiju. Tēvs ir matemātikas pasniedzējs Rīgas Industriālajā politehnikumā, vecāmāte bijusi skolotāja, arī māsa beigusi LVU Fizikas un matemātikas fakultāti.
-    Jā, tas, protams, manu profesijas izvēli ir ietekmējis. Neviens mani nav spiedis, taču šāds pedagoģijas tuvums nav atbaidījis.
-    Jūs acīmredzot daudz esat domājusi par savu nākamo profesiju. Pastāstiet, lūdzu, kā iztēlojaties pati sevi skolotājas darbā?
-    Nu, kā lai pasaku? Nervi man ir stipri, zinu, ka savu uzmanību varu sadalīt visiem vienādi. Katrā ziņā centīšos atrast ikvienam audzēknim individuālu pieeju – centīšos attīstīt viņā personību. Tāpat kā katram cilvēkam ir sava seja, katram bērnam ir sava nerātnība, savs talants…
Nerātnības man būs jāsaprot, dusmošanās nelīdzēs. No klases ārā, domājams, neskriešu. Visļaunākais skolotāja darbā ir rutīna, pieradums, mēģināšu būt tikpat atjautīga, cik mani bērni. Ļoti svarīgi ir mācēt interesanti izklāstīt vielu. Matemātikā tas ir sevišķi grūti. Taču ar šo šķietami sauso skaitļu zinātni ir nodarbojušies diži un interesanti cilvēki – Arhimēds, Ņūtons, Lobačevskis. Man pašai ar matemātikas skolotājiem ir laimējies. Savā darbā bieži atcerēšos mūsu skolotāju I. Strazdiņu.
Grūti jau ir, bet ticu, ka galā tikšu. Vispār esmu optimiste.
-    Bet kas jūs visvairāk saista matemātikā?
-    Uzdevumu risināšana. Tā taču ir tik aizraujoša! Kādreiz stundām var noņemties ar vienu uzdevumu, bet rezultāts kā nedodas, tā nedodas rokā. Tā soli pa solim, atmetot visus nepareizos variantus, līdz beidzot tas ir atrisināts. Kādreiz pēc klasē nepabeigta kontroldarba es vēl trolejbusā to rēķinu. Cik vienkārši viss tomēr ir bijis!
-    Pajautāju Dacei par brīvo laiku.
-    Visvairāk mani aizrauj sports, ceļošana un literatūra. Neapskauž tos, kam nav ko darīt.

Dace aizmirsa pieminēt, ka viņa šogad skolas daiļlasītāju konkursā ieguva pirmo vietu, bet rajonā – trešo vietu, ka viņa klases komjauniešu sekretāra vietniece, pērn bija komjauniešu sekretāre.

-    Es nodarbojos ar vieglatlētiku un airēšanu. Man patīk treniņš un azarta moments. Cik reižu trenējoties nelikās: šī nu būs pēdējā reize, bet nākamā dienā gribas trenēties atkal.
-    Kā jūs, Dace, vērtējat vidusskolēnu sagatavotību patstāvīgai dzīvei?
-    Man liekas, tas tiešām ir sāpīgs jautājums. Bieži gadās redzēt jauniešus, kas pat sīkumus nevar izlemt paši. Galvenie vaininieki droši vien ir vecāki. Arī skolā par padarīto darbu prasa no kolektīva. Klasē atrodas daži cilvēki, kas dara, bet pārējie brūk virsū ar jautājumiem: vai darīt šādi vai citādi, vai šķīvjus mazgāt vispirms no šīs puses, vai tās puse? Bez tam maz variantu tiek atstāts izvēlei – kā darīt? No skolēna gaida vienu noteiktu risinājumu, un viņš, baidīdamies kļūdīties, prasa citiem, vai vispār nedara neko.
Atbildību par padarīto vajadzētu prasīt tieši no skolēna paša. Ja viņš ir kļūdījies – izskaidrot neveiksmi un nākamreiz uzdot līdzīgu darbu. Klases biedri, dodami nevajadzīgus padomus, izdara lāča pakalpojumu. Esmu pieradusi izlemt pati. Nepadarītais tad jūtams smagāk un veiksme iepriecina vairāk. Aizbildniecība mani nomāc.
-    Vai bieži gadās kļūdīties?
-    Visgrūtākais ir atzīt savu vainu. Paša principi bieži liekas pareizākie. Ilgi jācīnās ar domu, ka šoreiz tā nav. Taču šāda mācība ilgi paliek atmiņā.
Atskan zvans. Viens no nedaudzajiem, kas vēl atlikuši Dacei un viņas klases biedriem.
-    Vai ir skumji šķirties no skolas, te pierasts!
Dace pasmaida: – Ceru, ka maniem skolēniem būs tāpat.

 

/Rīgā, 1975. gadā./

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi