PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Livars – Labvakar cienījamā kolēģe! Re, mūsu kabineti ir līdzās, bet mēs vienojāmies šo interviju veidot, katram esot savās mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus! Jā, kā mēs varētu latviskot šo sakaru sistēmu Skype, ņemot vērā, ka jūs esat viena no mūsu latviešu valodas lietpratējām.
Ingrīda Lasinska – Jāsaka atklāti, ka es gan esmu dzīvas sarunas piekritēja, jo tā var ieskatīties sarunu partnerim acīs, dāvāt smaidu, saraukt pieri neziņā, varbūt reizēm ieplest acis pārsteigumā…
Taču esmu atvērta arī visam jaunajam. Varbūt tieši šobrīd mūsu saruna (sarakste) izveidosies ļoti jauka, interesenta un atklāta.

 

Livars – Ticu, ka jā! Bet kā tad mums ar to Skype?
Ingrīda Lasinska – Skaipu pieņemu kā visnotaļ ērtu sazināšanās iespēju. Latviskot? Domāju, ka no katra paša ir atkarīgs tas, kā viņš raksta, kāda ir viņa valoda. Arī skaipā (tāpat kā mājās, skolā, uz ielas) var sazināties ar žargonismiem, barbarismiem, vienkāršrunas vārdiem piesārņotā valodā, bet var taču rakstīt pat dzeju.

Livars – Un var pat rakstīt – dzeju!?…

Caur smaržām pielijušu leju
Kā noskurbis es eju,
Kad rakstu šito dzeju!

Par mīlestību lai, un feju,
Kad rakstu šito dzeju,
Tik gauži plaukstās asras leju!

Kā noskurbis es eju,
Vairs nedzirdu es suņu reju,
Kad rakstu šito dzeju!

Kā taurenīts es gaisos skreju,
Kad, domādams par daiļo feju,
Es rakstu šito dzeju!
/Livars/

Livars – Kāda ir mūsu valoda, domāju uz pasaules pārējo valodu fona?
Ingrīda Lasinska – Man šķiet, ka katrai valodai ir savs skaistums. Uzskatu, ka nevajadzētu nevienu valodu izcelt uz pārējo fona.
Katrai valodai savs īpatnējs skanējums, sava krāsu gamma. Visu latvisko bieži vien mēdz identificēt ar silto krāsu gammu, bet es latviešu valodu saistu ar spilgtām krāsām. Esmu dzirdējusi sakām, ka latviešu valodā ir ļoti maz vārdu, ka tā ir nabadzīga. Es tam nepiekrītu! Vārdus izvēlas valodas lietotājs. Cik bagāts viņš – tik viņa valoda.
Livars – Tikko portālā Draugiem.lv noklausījos jūsu vecākā dēla Roberta “Jarans – Dimanti audio formātā” sniegumu, zināt – mani tas saista…
Vai jūs esat kādreiz mēģinājusi repot?
Ingrīda Lasinska – Repot? Nē! Taču bērnībā, pēc filmas “Pūt, vējiņi!” noskatīšanās, ar draudzeni mēģinājām sarunāties dzejā. Sanāca tīri labi! Varbūt varētu to nosaukt par romantisko repu?
Dēla Roberta nodarbošanos visnotaļ atbalstu. Priecājos, ka viņš ir daudz lasījis dzeju, mācījies, kā izteikt savas emocijas vārdos.
Livars – Kā jūs nezinātājam raksturotu repu, kas tas ir?
Ingrīda Lasinska – Es teiktu, ka reps ir ritms, vārdi, mūzika un izpildītāja tā brīža emocionālais pārdzīvojums.

Livars – Vai mazais brālis arī ir mēģinājis pietuvoties šai, nedaudz savdabīgajai vārda, ritma, žesta un skaņu pasaulei?
Ingrīda Lasinska – Mazais dēliņš gan pagaidām ar apbrīnu klausās un skatās, ko vecākais brālis dara. Jāsaka atklāti, ka reizēm gan aizspiež ausis. Acīmredzot Herbertiņam šobrīd tuvāka ir melodiskāka mūzika. Varbūt viņam līdz repam vēl ir jāpaaugas?
Livars – Tas der! Gaidīsim! Bet savukārt mūs abus vieno viena no šīs pasaules visskaistākajām pilsētām, mūsu dzimtā – Kuldīga.
Kāds bija jūsu mūžam neaizmirstamās bērnības un jaunības laiks Kurzemes pērlē uzaugot?
Ingrīda Lasinska – O! Kuldīga! Tai ir īpaša vieta manā sirdī.
Tāpat kā bērnības un jaunības laikam, maniem vecākiem, māsai.
Bērnībā biju diezgan kustīga un nerātna meitene. Droši vien vecākiem ne reizi vien esmu sagādājusi pamatīgas galvassāpes.
Vēl joprojām Kuldīgā dzīvo manas bērnības un skolas gadu draudzenes. Skolas laikā biju sabiedriski ļoti aktīva.
Organizēju dažādus pasākumus, dejoju horeogrāfiskajā grupā.
Tā kā skatuve arī man nav sveša.
Kuldīga man ir ļoti mīļa, bet par savu pilsētu šobrīd saucu Rīgu.
Diemžēl Kuldīgā iegriežos reti. Savādi, bet es nogurstu no tur valdošā miera un klusuma.
Man ir nepieciešami Rīgas trokšņi un steiga.
Livars – Mīloša ģimene, darbs, mājas… kas vēl ir vajadzīgs cilvēkam?…
Ingrīda Lasinska – Vēl? Draugi, aizraušanās, vaļasprieks.
Es nevienu dienu nevaru dzīvot bez adīšanas un tamborēšanas.
Jā, arī bez saviem kaķiem nevarētu!
Livars – Ha! Re, līdz kam nonācām… Man dzīvē ir bijuši pieci suņi un pāris kaķu… Man kaut kā ar tiem kaķiem neštimmēja… Varbūt tāpēc, ka es pats esmu kaķa gadā dzimis?… Kā tas īsti ir ja mājās dzīvo kaķis?…
Ingrīda Lasinska – Kaķis mājās…. Patiesībā saimnieks ir kaķis
(vismaz viņš tā domā). Dīvaini, bet kaķi manu sirdi iekaroja pēkšņi, uzreiz un uz visiem laikiem. Salīdzinoši nesen es pret šiem dzīvniekiem biju ļoti vienaldzīga. Nē, būšu godīga – man kaķi nepatika!
Nespēju iedomāties, ka manā mājā dzīvos kaķis. Nē! Taču notika tā, ka pirms četriem gadiem mūsu ģimenē ienāca mana pirmā kaķene Fidži. Viņa iekaroja manu sirdi! Nepagāja ilgs laiks, kad viņai pievienojās vēl viena mīlule, tad vēl….
Livars – Kā viņi ienāca? Nokāpa no koka, pa taisno no ielas, patversmes?
Ingrīda Lasinska – Par to man jāsaka paldies vecākajam dēlam Robertam. Kā jau visi bērni viņš ilgojās pēc mājas mīluļa un es negribēju viņam to liegt.
Vecmīlgrāvja veterinārajā klīnikā kāda ģimene gribēja iemidzināt jau pieaugušu kaķenīti, jo bērniem esot alerģija. Jaukā dakterīte Iveta to nespēja un piedāvāja Fidži pieņemt mūsu ģimenē. Mēs piekritām. Atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju viņu. Tik skaista! Izrādījās, ka Fidži nav parasta mājas, bet gan Skotu stāvausu šķirnes kaķene.
Es viņā iemīlējos!
Fidži tika safrizēta, sakopta un samīļota.
Aizgājām uz pirmo kaķu izstādi. Tur sastapu tik daudz jaukus atsaucīgus cilvēkus – kaķu īpašniekus! Jutu, ka tas man ir vajadzīgs – kaķi, izstādes, domubiedri.
Livars – Kā jūs tur abas novērtēja?
Ingrīda Lasinska – Biju satraukusies gan es, gan kaķenīte. Izstāde nav joka lieta! Tas ir liels stress un pārdzīvojums gan saimniekam, gan kaķim. Atceros, kā manu Fidži eksperts pētīja no visām pusēm, cilāja, staipīja un locīja asti. Viss beidzās labi. Saņēmām teicamu vērtējumu un atzinumu, ka Fidži ir lieliska šķirnes kaķene un var doties pie runča…
Tad tik sākās! Mājās parādījās pirmie kaķēni. Tas bija tik jauks un satraucošs brīdis.
Sapratu, ka kaķi mani fascinē. Varbūt tieši tāpēc Fidži pievienojās vēl divas draudzenes – Skotu nokareno ausu kaķenītes. Luana’s Oh Girl of Holly Molly Jazz ( mājas vārds Oho) un Luana’s Happy Eays of Holly Molly Jazz ( mājās saukta Happy) pie manis mēroja tālo ceļu no Maskavas. Viņām pievienojās sudraboti rudais runcītis Siyanie Brilliant of Holly Molly Jazz (mājās saukts vienkāršā latviešu zemnieka puiša vārdā Bricis), kuru iegādājos Kijevā. Runčuks gan dzīvo pie manas vīramātes, jo „meiteņu” sabiedrība ir pārāk satraucoša viņa karstasinīgajam raksturam.
Livars – Mēs sarunu sākām par latviešu valodu, dažādām izteiksmes formām un ritmiem. Kā jūs sazināties ar saviem mīluļiem? Vai pārvaldāt arī viņu valodu?
Ingrīda Lasinska – Jā, kaķiem ir sava valoda. Es vēl joprojām to mācos. Kaķi runā! Ar kustībām, ar ķermeni. Lieliski saprotu, kad viņi man saka: ”Pažēlo, samīļo mani!”, vai arī: „Liec mani mierā!”
Mēs sazināmies gan kaķu, gan arī vienā no pasaules skaistākajām, melodiskākajām un ritmiskākajām valodām – latviešu valodā.
Livars – Re, aiz loga jau zvaigznītes zvana – runāts gana, runāts gana… Paldies par šo jauko kopības mirkli! Lai mums visiem skaisti sapnīši!

 

/Livars Jankovskis/

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi