PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Kur tu ej? Kur ejam mēs?
Kas ir mūsu dzīves galamērķis?
Pasaulslavenajam poļu rakstniekam Henrikam Senkevičam par romānu
„Quo vadis” piešķirta Nobela prēmija.
Un mazā, lielā lasītāja to izlasa divpadsmit gadu vecumā…
Un arī Aleksandra Grīna darbus…Tas daudzos izraisa izbrīnu – tik maza meitene un „Quo vadis”?

Irēna Grīnvalde – Savā dzīvē esmu sastapusies ar izciliem skolotājiem, īpaši jau Daugavpils ģimnāzijā. Līdz 1940. gadam es nezināju nevienu vārdu krievu valodā, daudz lasīju latviešu un poļu valodā. Bet ģimnāzijā bija izcila krievu valodas skolotāja, kuras priekšā es varu noliekt galvu. Tas, kā viņa mācīja krievu valodu un literatūru, bija vienreizēji… Pateicoties viņai, es apguvu arī šo valodu. Vācu valodu mums mācīja poliete, kura ar mums runāja tikai krievu vai vācu valodā. Un krievu valodas zināšanas man drīz vien ļoti noderēja, jo sešpadsmit gadu vecumā, tas ir, 1946. gadā, biju izvirzīta Vissavienības Jaunatnes vieglatlētikas sacensībām Dņepropetrovskā. Man vēl ir saglabājies žurnāls, kurā publicēta mana fotogrāfija ar uzrakstu zem tās – Daugavpils labākā sportiste. Vēlāk Rīgā, Daugavas stadionā, mēs abi ar tagad ievērojamo akadēmiķi Milleru atklājām Jaunatnes sporta sacensības, paceļot mastā karogu. Līdztekus grāmatu lasīšanai sports bija mans otrs mīļākais vaļasprieks. Kad uzsāku studijas universitātē, centos mācīties tā, lai man būtu paaugstinātā stipendija, jo vecāki mani nevarēja materiāli pietiekami atbalstīt. Piektajā kursā es sāku strādāt, un mana pirmā darba vieta bija Vecmīlgrāvja 31. vidusskola. Te atkal noderēja manas krievu valodas zināšanas, jo nodarbības bija jāvada krievu klasēs. Līdztekus darbam rakstīju diplomdarbu par Polijas sadali XVIII gs.
Un 1953. gadā es ar izcilību beidzu Latvijas Valsts Universitāti. Pēc norīkojuma es atnācu strādāt uz Rīgas Industriālo politehnikumu (RVT). Tā kā par tehnikumu es jau daudz zināju, ne mirkli nešaubījos, ka tā būs man piemērota vieta. Un tā 1953.gada pirmajā augustā sāku savu pirmo darba dienu tehnikumā. Te bija jauks kolektīvs, un par manu vistuvāko kolēģi kļuva krievu valodas skolotāja Emma Grigāne. Vislabākās atmiņas man ir arī par Emmu Kaškarovu. Sešdesmitajos gados par vistuvāko cilvēku manā dzīvē kļuva latviešu valodas skolotāja Ilga Vandere.
Interesanti, ka no tehnikuma skolotājiem sievietes varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem…

 

Livars – Un cik daudz bija jauno pasniedzēju?

Irēna Grīnvalde
– Man liekas, maz. Tā biju es un vēl vēstures skolotāja Strode, bet pārējie kolēģi bija jau cienījamos gados. Jāteic gan, visi kungi bija ļoti eleganti…Atceros, viens no viņiem katru dienu uz darbu brauca ar velosipēdu…

Livars
– Vai šajos gados ir bijis arī tā, ka ir gribējies aizvērt aiz sevis tehnikuma durvis un nekad te vairs neatgriezties?

Grīnvalde
– Ir gan! Tas bija sešdesmitajos gados…

Livars
– Kas jūsu dzīvē ir tāds, kas pēc atbildīgā un dažbrīd smagā darba sniedz dvēselei prieku un gandarījumu, kas liek atkal celties un iet tālāk?

Irēna Grīnvalde
– Es ienāku tehnikumā un dodos uz savu kabinetu .Un šajā ceļā man atskan kādi piecdesmit sešdesmit –Labrīt! Man uzsmaidīja, es esmu savā klasē, un man ir labi… Man liekas, ka šis mazais sveiciens „labrīt” ir kā mazs saules stariņš tieši man…

Livars
– Bet es zinu, ka jūs esat arī liela teātra mākslas cienītāja.

Irēna Grīnvalde
– Mana pirmā teātra izrāde, ko es redzēju, bija Daugavpils teātrī – R.Blaumaņa „Pazudušais dēls”. Man kā mazam bērnam šī izrāde bija liels pārsteigums, ko bija grūti saprast. Krustiņu nošāva… Un tad atveras priekškars… un Krustiņš dzīvs stāv uz skatuves… Kā tas tā var būt?..
Atceros „Lolitas brīnumputnu”. Kad pārcēlos uz dzīvi Rīgā, bieži gāju uz visiem teātriem. Skatījos operas un baleta izrādes, un tā līdz šai dienai. Nacionālais teātris tomēr man ir vismīļākais… Mani saista īpašā teātra atmosfēra, sajūtas, kas pārņem, ieejot teātrī. Brīnišķīgie aktieri un režisori no Nacionālā teātra – Jaunušans, Klintīte, Osis, no vecās Dailītes – Skulme, Ferda, Harijs Liepiņš, Valters – cilvēki, ar kuriem kopā mēs te visi esam dzīvojuši…
Arī Valmieras teātrī ir brīnišķīgas izrādes, kurās aizkustinoši atklāti cilvēku sarežģītie likteņi.

Livars – Šogad, pašā vasaras sākumā, jūs svinat lielu un skaistu dzīves jubileju. Mūsu tehnikumam esat veltījusi turpat sešdesmit gadu… Joprojām katru dienu mērojat garo ceļu no Ogres līdz tehnikumam. Te ir jūsu darba biedri un draugi, te ir jūsu izveidotais un rūpīgi koptais RVT Vēstures muzejs, ar dziļu pietāti jūsu rakstītā tehnikuma vēsture, kura apkopota skaistā izdevumā „Tavi bijām, tavi esam”.
Cienījamā Grīnvaldes kundze, arī mēs jau esam nostrādājuši kopā daudzus jo daudzus gadus. Jums joprojām tehnikumā ir daudz darāmā un jūs mums visiem esat nepieciešama.
Laiki, notikumi un izpratne par tiem mūsu valstī un tehnikumā ir bijuši visdažādākie… Bet vienmēr jau paliks visbūtiskākais jautājums virs zemes – Quo Vadis?
Kāda jēga tavam gājumam te, virs zemes? Tas ir jautājums, uz kuru mums visiem nāksies rast atbildi…

/Livars Jankovskis/

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi