PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Vēl nav skanējis zvans, 

vēl stundas nav sākušās un garderobe arī vēl slēgta...

Un Imants Ziedonis sacītu: vēl saule nav uzaususi ...

Un mūsu audzēkņiem par Ziedoni vēl tikai stāstīsim...

Bet es gribu jums pastāstīt par Larisu.

Jūs taču viņu zināt! 

Larisa ir viena no pirmajām, kas ierodas tehnikumā – lai te viss mirdzētu un laistītos. Jau kuro gadu. 

Larisas dzīves ceļš nav bijis viegls... 

bet savu darbu viņa dara tā, it kā tas nebūtu grūti, tā –

lai par padarīto ir prieks. Prieks pašai darītājai un mums. 

Larisa saka – tā mani iemācīja, darbu padarīt rūpīgi. 

Un es vaicāju: kas iemācīja?

 

Larisa Neiberga – Bērnu namā.

Livars – Jūs?.. uzaugāt...

Larisa Neiberga – Pēc piedzimšanas mani nemaz nepielika mātei pie krūts ... māte bija smagi slima ... mani paturēja zīdaiņu namā... tur es uzaugu, vēlāk bērnu nams... no turienes man vēl ir rētas palikušas... ne tikai dvēselē... 

Tad es dzīvoju internātskolā. Pa retam pie manis viesojās tēvs, brīvdienās jau mani šad un tad paņēma uz mājām... bet pamāte jau mani nemīlēja, vismaz es, kā bērns, tā jutu, vai domāju...nezinu ... Viņa arī stipri dzēra un mans tēvs teica, ka man labāk būtu mācīties patstāvību... 

Pašai tikt ar visu dzīvē galā. Es savā mūžā esmu daudz, daudz raudājusi...

Livars – ...

Larisa Neiberga – Pēc tam pabeidzu šuvēju profesionāli tehnisko skolu. Man tā profesija patika. Man vēl tagad mājās ir divas šujmašīnas, šo to jau arī pašuju...

Pēc skolas sāku strādāt, iepazinos ar savu nākamo vīru un 18 gadu vecumā apprecējos.

Livars – Tajos laikos jau arī bija grūti ar dzīvokļiem, kur jūs divi jauni un laimīgi mitinājāties?

Larisa Neiberga – Man pēc skolas pabeigšanas bija iedota maza istabiņa Bauskas ielā, tad to māju nojauca un es tiku pie vienistabas dzīvoklīša ar visām ērtībām. 

Kad man piedzima dēliņš, vīrs izlēma pārcelties uz Bausku. 

Viņam gribējās dzīvot provincē... un ar mani jau nerēķinājās, visu laiku pietrūka lielās pilsētas dzīve... 

Bauskā sāku strādāt bērnu dārzā par auklīti, tas gan man ļoti patika, man vispār patīk mazi bērni. Vadītāja Biruta Dzene vēl šodien mani ar labu vārdu piemin un atceras. Tā pagāja vienpadsmit gadi... es ar vīru izšķīros un pārcēlos ar dēlu atpakaļ uz Rīgu. Sāku strādāt REZ (ā), apsardzē, pēc neliela laika tur ieviesa militarizētu apsardzi un es paliku bez darba. 

No Sarkandaugavas, kur dzīvoju, katru otro dienu kājām gāju līdz pilsētas centram uz darba biržu Valdemāra ielā 17.... meklēt darbu... man teica pienākt pēc divām nedēļām. Es gāju katru dienu.... es tā daudz nostaigāju... man bija vajadzīgs darbs... Manam puisītim bija 19 gadu un mēs gribējām ēst..., dēliņam arī zālītes vajadzēja, viņš bija II grupas invalīds... un parāds par dzīvokli jānosedz, jo tā iepriekšējā firma man par darbu nesamaksāja... 

Paldies Dievam, 1995. gada rudenī man piedāvāja darbiņu mūsu tehnikumā, sāku strādāt garderobē... tur nostrādāju vairāk kā desmit gadus, kādus trīspadsmit..., līdztekus tam, sāku arī uzkopt atsevišķus kabinetus. Darbs garderobē ir ļoti smags, sevišķi jau ziemas mēnešos, mētelīšu daudz, visu laiku tik pieņemt un izsniegt, sasvīsti ... un tas caurvējš... visu laiku  uz kājām. Kļuvu arī vecāka un man tas sāka palikt par smagu, sāpēja mugura, pleci, rokas ... 

Livars – Jūs aizgājāt no garderobes?

Larisa Neiberga – Jā, turpināju strādāt tikai par apkopēju. 

Manā pārziņā ir administrācijas telpas, divi kabineti, tualete un četras auditorijas, kopā vienpadsmit telpas. Kabinetos jau ir vieglāk, klasēs gan ir pasmagi jo daudz cilvēku apgrozās, netīrumus piebradā... cik to ūdensspaiņu nav pārnēsāts pa šiem gadiem... augšā, lejā...

Livars – Vai dzīve ir tikai darbs? ...

Larisa Neiberga – Dzīve?.. Es ļoti mīlēju savu puisīti... 

Livars – Mīlēju? ...

Larisa Neiberga – Viņš traģiski gāja bojā ... viņam bija tikai divdesmit deviņi gadi ... es viņu mīlu ... tas ir mans puisītis... mans dēliņš... cita man nav... ko mīlēt... varētu jau no bērnu nama ... bet, man jau piecdesmit trīs gadu...

Ar otro vīru es esmu nodzīvojusi sešpadsmit gadus ... iet jau visādi ... 

Livars – Kā akmens

Bulta trauc

Zemeslode bezgalīgās

Debesīs.

 

Tu stāvi

Bultas nests un ļaujies

Vējam ar taviem

Matiem spēlēties.

 

Cik 

Savāds ir šis mūsu

Lidojums... 

Larisa Neiberga – Man patīk gatavot, man patīk būt saimniecei, iet uz veikalu un iepirkties, cept, vārīt, marinēt ... 

Mums ir savs dārziņš, tur izaug viss, ko vien var vēlēties. 

Patālu jau ir, Līvānos... 600 m2

Livars – Vai tas ir tā vērts?...

Larisa Neiberga – Jā, mums tur ir septiņas ābelītes, burkāniņi, gurķīši, tomātiņi, kartupeļi – pietiek visai ziemai.... 

Kad kļūšu vecāka gribētu kādu mazu sunīti, kaķīti... tagad man mājās aug puķītes, dārziņā jau ar....

Livars – Kad bijāt pavisam, pavisam jauna, par ko sapņojāt?

Larisa Neiberga – Man jau tā šūšana patika... kad biju lielāka meitene... gribēju ko augstāk...

Gribēju par juristi būt! 

Šodien? Šodien gribētos, lai cilvēki būtu iejūtīgāki, saprotošāki, ka arī tas vienkāršais cilvēks ir cilvēks... viņš jau negrib tikai paēst un apģērbties...

Mums jau visiem pietrūkst iecietības, mīlestības... jā, to es arī gribētu novēlēt, ka mēs varētu cits citu saprast... saprast vienam otru...

/Livars Jankovskis/ /2011.11.01/

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi