PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Livars – Aiz loga vējš šūpo tukšos ābeles zarus…
Vakar aizlidoja dzērves…
No pelēkajām debesīm nokrīt pa skumjai lietus lāsei…
Ja es tev piedāvātu ceļojumu uz tālām un siltām zemēm, pavadīt ziemu vienam uz kādas vientuļas salas – kuras trīs lietas Tu noteikti ņemtu sev līdzi, Oskar?
Oskars Putniņš – Jautājums sens kā pasaule, bet vēl joprojām nav ne pareizās, ne nepareizās atbildes… Domāju, ka ar trim lietām būtu par maz, bet ja atpūsties no ikdienas, tad šie priekšmeti noteikti nebūtu tehniski – drīzāk kāda noputējusi grāmata, kuru jau sen biju plānojis izlasīt, piezīmju klade un kāds gardums. Ne dienu nevaru iztikt bez kāda našķa!
Livars – Atbilde man liek vilties… cerēju uz interneta pieslēgumu, satelīta televīziju un mobilajiem sakariem…
Oskars Putniņš – Patiesībā arī mājās man nav interneta un televīzijas. Manuprāt, istabā ir labāka aura, ja nav nekā no tehnikas! Vienīgais, kas man ir – portatīvais dators, kuru pēc darba nolieku atvilktnē… un apkārt nekas nemirgo, nedūc un netraucē atpūsties no darba un studijām.
Livars – Lai nu kā, bet ierakstot tavu vārdu slavenajā Googlē uzzinu, ka ir tāda grupa „Cilvēks ar putniņu” vokālists – Oskars. Vai tas esi Tu?
Oskars Putniņš – Sakritība tiešām apbrīnojama, bet diemžēl nē, tas neesmu es.

 


Livars – Tādā gadījumā, kas esi Tu? Oskars Putniņš … un kāpēc cilvēkiem būtu jāturpina lasīt, ja vispār viņi tika līdz šai vietai …
Oskars Putniņš – Domāju, ka, ja lasītājs ir ticis līdz šim punktam, tad arī lasīs tālāk… iemesls nemainīgs no brīža, kad atvēra šo lapu – laika kavēšana, interese, iespējams – kāds vēlas uzzināt ko jaunu par savu kolēģi, laika biedru! Ikdienas saskarsme parasti aprobežojas ar mirkli uzmanības un “Labdien” vai “Sveiki”, paejot garām kādā gaitenī vai uz ielas. Vai pēc šāda kontakta jau esam pazīstami!?..
Livars – Iespējams, vecākās paaudzes grāmatlasīt alkstošajiem, Oskars asociējas ar Viļa Lāča romānu un leģendāro ekranizējumu… ar Oskaru Kļavu. Vai tavam vārdam ir kāda sakarība ar „Zvejnieka dēlu”?
Oskars Putniņš – Uz šo jautājumu īsti nevaru atbildēt, bet domāju, ka šeit nav nekādu paralēļu, lai gan šad tad gadās kādā kompānijā dzirdēt kādu joku, kurš sākas ar – Oskar, neķer lašus…
Livars – O! To varētu pārfrazēt vēl tradicionālākā sauklī – Oskar, neķer kreņķi! Vai pielietot kā alternatīvo frāzi – neķer lašus, kas nozīmētu: esi mierīgs. Tomēr uz tevi tas nemaz tā īsti nebūtu attiecināms, jo tu atstāj visnotaļ mierīga un līdzsvarota cilvēka iespaidu.
Vai sen jau tas tā ir ar tevi?
Oskars Putniņš – Cik atceros, tad jā! Vienmēr esmu bijis optimists –
neuzskatu, ka šajā dzīvē vispār ir kas tāds par ko vajadzētu uztraukties vai pārdzīvot… atskaitot invaliditāti… viss pārējais ir dzīves sīkumi.
Livars – Cik gados tu sāki iepazīt arī šo – virtuālo pasauli?
Oskars Putniņš – Patiesībā diezgan vēlu… nav tā, ka ģimenē dators vienmēr ir bijis pašsaprotama lieta! Vispirms to nopirka brālis, kad abi vēl dzīvojām pie vecākiem un tas bija, kad jau mācījos tehnikuma otrajā kursā… un arī tad vēl man neļāva brīvi darboties ar šo brīnumu, kad sagribējās…
Livars – Un kā tas ir tagad, cik spēcīgi šīs visa veida modernās tehnoloģijas, progresa ātrums, komunikāciju jaunā iespēja pakļauj tevi, tavas domas, garu?
Oskars Putniņš – Tā nu tas ir sanācis, ka ar šo “kasti” esmu uz “TU”, pilnībā izprotu tās nozīmi mūsu dzīvē! Dators ir tikai instruments, kuram ir viena galvenā funkcija – atvieglot mums dzīvi. Ja kaut uz brīdi tas mums to sarežģī, tad kaut kas nav kārtībā! Kā jau iepriekš minēju, šīs IT lietas, ejot uz mājām no darba, es atstāju aiz muguras. Labāk izvēlos kādu ekskursiju ārpus Rīgas, nekā spēlēju datorspēles… Tas arī ir tas, ko cenšos pateikt saviem audzēkņiem – laiks, ko viņi pavada spēlējot šīs spēles ir izniekots, jo neviens darba devējs vai draudzene viņiem neprasīs, kā viņi tādā un tādā spēlē izgāja to vai citu līmeni…
Livars – Kad agrā jaunībā mācījos medicīnas lietas mums, cienījama ārste – patoloģe /nodarbības notika sekciju zālē/, teica: nav vēlams ņemt darbu līdzi uz mājām… tas tā – melnā humora vietā…
Kad esi aizvēris visas durvis, kuras saistītas ar darbu … kurp tad tevi ved tavs ceļš?
Oskars Putniņš – Visi ceļi ved uz Romu! Lai kādas durvis es neatvērtu, tāpat nonākšu tur, kur man jābūt… Cenšos dzīvot šodienā un plānot nākamo nedēļu, nevis rītdienu!
Esmu no tiem cilvēkiem, kuri zina, ka viss, kas notiek – notiek uz labu…
Livars – Roma, Roma… Kur jau tu esi pasaulē pabijis?
Oskars Putniņš – Tālākais punkts ir Āfrika, Tunisija – tas bija fantastisks ceļojums… daudz bagātu iespaidu.
Kā saka – āķis lūpā jau sen, bet pārāk bieži nesanāk izbaudīt šāda veida eksotiku…
Livars – Vai no redzētā arī ko pieraksti?
Oskars Putniņš – Uzskatu, ka ceļojumos labākā piezīmju grāmata ir fotoaparāts.
Livars – Un raugi – pasaulē jau nodzīvoti pirmie 25 gadi, kādas atziņas par šo pasākumu, ko saucam par dzīvi… kas ir labi, kas slikti, ko paturēt un ko atmest?
Oskars Putniņš – Var jau citēt slavenību izteikumus, bet domāju, ka katram jānonāk pie savām atziņām…
Patiesība ir laika – nevis autoritātes jautājums…
Livars – Vai tā no mājām uz skoliņu, no skoliņas uz darbiņu, atkal – skoliņu… kaut kur pa ceļam – laimi arī esi sastapis?
Oskars Putniņš – Domāju, ka jā… uzskatu sevi par laimīgu, jo man nekā netrūkst! Man ir viss ko var vēlēties, ģimene, mīloša, skaista meitene, uzticami draugi, jumts virs galvas.
Zinu, ka tas nav vienkārši tāpat vien un šis starts man ir dots, lai arī vēlāk es varētu kaut ko dot pretī pasaulei…
 

 

 

Livars Jankovskis

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi