PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Pa ceļam uz skolu

25 Februāris 2014 09:40:10

Visu tik gaidītā vasara, šogad tik īpaši skaistā, pat nereti svelmainā vasara, varētu sacīt, ir pagājusi …
Šodien jau pirmais septembris.
Nedaudz pavēss, salīdzinoši, bet spīd spoža jo spoža saulīte un noskaņojums vienkārši lielisks.
Tikko ir beidzies mūsu tehnikuma bijušā audzēkņa, tagad Doma baznīcas draudzes mācītāja Elija Godiņa vadītais dievkalpojums. Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad varam visi vienlaicīgi un vienuviet satikties – baznīcā, lūdzot Dieva svētību jaunajam dzīves un darba cēlienam.
Vēl sirdī skan Elija izsacītais Kristus vēlējums: „Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus”.

 

Ceļš no baznīcas uz skolu…
Es eju kopā ar mūsu kolēģi Rasmu Gurtlavu, turpat Doma laukumā kāds piesteidz ar puķēm rokās un saka: „Skolotāj, mēs jūs meklējām!”
Man gribas piebilst – meklējiet un jūs atradīsiet, jautājiet un jums tiks atbildēts. Es redzu kolēģes rokās sārtus rudens ziedus un acīs – šīs patiesā aizkustinājuma asaras! Tāpēc arī pavisam tieši un bez aplinkus vaicāju –
un kuro gadu jau tā, pirmajā septembrī, ar puķēm rokās un mīlestību sirdī?
Rasma Gurtlava – Galvenais, ka ir jaunieši, kuri jāmāca un kuri grib mācīties, ka mēs esam viens otram vajadzīgi.
Man kā skolotājai šis ir četrdesmit astotais mācību gada sākums!
Livars – Četrdesmit astoņi gadi skolā … Kāds ir bijis šis laiks?
Rasma Gurtlava – Skaists, protams, skaists! Šovasar satikos ar saviem audzēkņiem, kuri pirms divdesmit gadiem pabeidza skolu, mums bija ko atcerēties, par ko parunāt un padomāt…
Livars – Kas ir bijis pats būtiskākais, ko jūs esat visus šos gadus centusies saviem skolniekiem – mācekļiem pateikt?
Rasma Gurtlava – It kā savu mīļo matemātiku, bet ar to es varu apceļot  visu pasauli, runāt par jebkurām dzīves situācijām un tās nav ieliekamas tikai desmit ciparos vai dažās aritmētiskās darbībās… Matemātika ir visur esoša. Matemātika ir fantastiski zināšanu pamatķieģelīši ar kuriem mēs varam uzcelt visskaistākās pasaules celtnes.
Livars – Vai jums pašai ir bijis kāds aprēķins, agrā jaunībā izvēloties šo profesiju un vēlāk jau – dzīves veidu?
Rasma Gurtlava – Manā bērnībā jau nebija daudz to rotaļlietu, man bija pāris nelielas lellītes un ar tām es „spēlēju skolu”. Un jau vēlāk man bija divas mīlestības – matemātika un ķīmija… bet virsroku ņēma matemātika, jo visos laikos un pie visām politikām 2×2 = 4
Livars – Un bez matemātikas, kas vēl jūs saista pie šīs pasaules un dzīves?
Rasma Gurtlava – Man būtu grūti pateikt, kas mani nesaista vai neinteresētu. Man patīk literatūra, teātris, ceļojumi.
Livars – Vai nav bijusi vēlme arī pašai ko uzrakstīt par redzēto, piedzīvoto, izjusto un neaizmirstamo?
Rasma Gurtlava – Jā, es esmu savākusi materiālus par saviem vidusskolas klases biedriem, par saviem vidusskolas skolotājiem.
Man ir daudz pierakstu par saviem augstskolas kursa biedriem, domājot par viņu ģimenēm, bērniem un mazbērniem … Lai viņi zinātu, ka viņu vecāki un vecvecāki arī bija jauni, jaunības sapņu un ilgu pārpilni. Enerģijas un gribasspēka pilni.
Arī mēs gribējām būt, un bijām laimīgi.
Livars – Es zinu, ka jūsu bijušie klases un studiju biedri nereti satiekaties, un jums vienmēr ir kāds tīkams pārsteigums, ko viņiem pastāstīt, kādus notikumus atgādināt.
Rasma Gurtlava – Jā, jā! Un mans paraugs bija manas māmiņas studiju biedri, kuri ik gadu līdz katra mūža beigām satikās…
Un es bieži tur biju klāt, un tā viņas draugi kļuva arī par maniem draugiem, mūsu ģimenes draugiem. Es esmu tā, kas savāc kopā savus klases un studiju biedrus. Arī kādas padsmit audzināmās grupas, un kad tajās, kopš absolvēšanas ir kādi apaļi cipari – desmit, divdesmit, trīsdesmit … šovasar tikos ar audzēkņiem, kuriem mācīju pirms četrdesmit gadiem…
Livars – Jūs esat skolotāja turpat jau piecdesmit gadu, vai ir kādas būtiskas atšķirības starp tā laika skolēniem un mūsdienu meitenēm un puišiem?
Rasma Gurtlava – Visos laikos tā tomēr ir zinātkāre, vēlēšanās iet uz priekšu, cilvēka vēlme būt atvērtam visam jaunajam.
Livars – Tā, lēnām runādamies, par pasauli, dzīvi un savu vietu tajā, no baznīcas esam nonākuši līdz savai skolai, savam Rīgas Valsts tehnikumam.
Un es atkal vaicāju, kā vienmēr un visiem – kas ir tas, kas dod spēku atkal un atkal celties, iet… un nereti, jau kuro reizi kopā ar saviem audzēkņiem palikt arī pēc stundām… vai agri, pat ļoti agri ar kādu kopā iet cauri formulām, arī mūsu lielās dzīves likumsakarībām…
Kas tas ir? …
Un tad Skolotāja man atbildēja:
Prieks! Tas ir prieks! Un tikai…
Rasma Gurtlava – Arī es visu savu mūžu mācos. Mācos katrā notikumā un lietā atrast ko priecīgu! Mums šodien ir ļoti nepieciešama savstarpējā izpratne, līdzcietība un iejūtība. Mūsdienu terminos runājot, ārkārtīgi svarīga ir empātija, mums joprojām ir jāsāk ar ģimeni.
Tas ir pamatu pamats, vecāku, tēva un mātes paraugs, savstarpējās attiecības. Arī vīrieša, kā ģimenes galvas apziņa.
Saviem kolēģiem un mūsu audzēkņiem gribu
vēlēt prieku un labu veselību. Kā Henrijs Fords reiz teicis – domāšana pasaulē ir tā smagākā lieta, tāpēc ir tik maz cilvēku, kas vēlas to darīt …
Livars – No baznīcas mēs esam ienākuši savā templī, mūsu izzināšanas templī, un kā Doma baznīcas velvēs skan mūsu absolventa Elija vārdi: „Mēdz teikt, ka katram ir sava patiesība. Zināmā mērā tā varētu būt, bet līdz galam nē. Patiesībai piemīt objektīva daba. Melns nevar būt vienlaicīgi melns un balts. Kāds cilvēks vai fakts nevar vienlaicīgi eksistēt vai neeksistēt. Patiesība tās galējā izpausmē ir objektīva. Un nav cilvēkam katram sava patiesība.
Varbūt – mēs katrs kaut ko par patiesību zinām.
Šodien uzsākot mācības mēs esam dievnamā un
Dievs mūs uzrunā – Jūs atzīsiet patiesību un patiesība jūs darīs brīvus! Tas nozīmē iegūt arvien lielāku brīvību, tas ir mūsu ceļš, kas ved ne tikai uz brīvību, bet arī pie Viņa.
Jo Dievs par sevi ir sacījis – Es esmu patiesība!”

 

 

Livars Jankovskis

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole

Sesija

Izpildes laika informācija

Izmantotā operatīvā atmiņa

Datu bāzes vaicājumi