PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Kur tu ej? Kur ejam mēs?
Kas ir mūsu dzīves galamērķis?
Pasaulslavenajam poļu rakstniekam Henrikam Senkevičam par romānu
„Quo vadis” piešķirta Nobela prēmija.
Un mazā, lielā lasītāja to izlasa divpadsmit gadu vecumā…
Un arī Aleksandra Grīna darbus…Tas daudzos izraisa izbrīnu – tik maza meitene un „Quo vadis”?

Livars – Labvakar cienījamā kolēģe! Re, mūsu kabineti ir līdzās, bet mēs vienojāmies šo interviju veidot, katram esot savās mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus! Jā, kā mēs varētu latviskot šo sakaru sistēmu Skype, ņemot vērā, ka jūs esat viena no mūsu latviešu valodas lietpratējām.
Ingrīda Lasinska – Jāsaka atklāti, ka es gan esmu dzīvas sarunas piekritēja, jo tā var ieskatīties sarunu partnerim acīs, dāvāt smaidu, saraukt pieri neziņā, varbūt reizēm ieplest acis pārsteigumā…
Taču esmu atvērta arī visam jaunajam. Varbūt tieši šobrīd mūsu saruna (sarakste) izveidosies ļoti jauka, interesenta un atklāta.

Livars – Man tik bieži tev gribas sacīt – cienījamā Miglas kundze, lai gan mēs esam tik daudzus gadus roku rokā strādājuši mūsu tehnikumā un vienu gadu pat lielās skolas solā blakus sēdējuši…
Cienījamā tāpēc, ka es zinu, ka tu no visas sirds esi sava darba un tehnikuma patriote.  Tu arī esi saņēmusi IZM īpašu balvu –
Par radošu un kvalitatīvu pedagoģisko darbību.
Un ka tu esi ļoti cienīta un mīlēta, sevišķi drosmīgu un izturīgu cilvēku vidē… Tu esi bijusi viņiem starptautiskās klases vecākā instruktore…
Bet te, tehnikumā, tavā audzināšanā ir bijušas divpadsmit grupas…

Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs, un viena mīt manam
Zirgam
Pierē.

Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs.
Tur aizauļoja mans
Zirgs ar
Zvaigzni
Pierē!   /Livars/

Ir tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešā gada rudens…
Par laimi, pasaule jau ir atbrīvojusies no „dižā tautu tēva”, tomēr vara tagad ir ne mazāk noziedzīgā Bērijas rokās…
Bet Latvijā, kā katru gadu septembrī, lieli un mazi steidz uz skolu. Daudzi pirmo reizi ver skolas durvis, un daudzi turpina jau iesākto izglītības ceļu. Un starp viņiem ir jauns puisis Dainis Līde. Viņš izvēlējies Rīgas Industriālo politehnikumu un kā teicamnieks bez iestājpārbaudījumiem tiek uzņemts šī tehnikuma Mehānikas nodaļā, tādā īstā, puišiem tīkamā specialitātē – Darba galdu apkope un remonts.
Un tur viņam nākas sastapties ar savu grupas audzinātāju (vēlāk liktenis būs lēmis – arī kolēģi), tagad mūsu visu kopējās cīņu biedres un matemātikas skolotājas Daces Rozenblates tēvu, lielisku cilvēku un labu matemātiķi – Ernestu Veinbergu. Arī ar elektrotehnikas pasniedzēju Oļģertu Rozi. Tie ir diži vīri, kuriem ir ko teikt arī ar savu bagāto un skarbo dzīves piemēru. Atliek tikai mācīties…

Kas ir Daiga Ziediņa?
Skolotāja, dzejniece, māksliniece?
Cilvēks ar savu skatījumu uz pasauli? Cilvēks ar savu misiju šeit, starp mums? Kas ir Daiga? Un kas ir Ziediņa? Vai kaut kas no puķes?
Kas ir Daiga?
-    Tikai es pati!
-    Un – kas ir Ziediņa?
-    Ikkatrs skaists zieds.

Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Rīgas Idustriālais politehnikums pirms 30 gadiem vakara laikrakstā ”Rīgas Balss” bija ievietojis sludinājumu, kurā aicināja pieteikties darbā sabiedrisko priekšmetu skolotāju. Pieteicās Ārija Geiba – jauna, skaista ar 5 gadu darba stāžu pedagoģiskajā darbā un Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes diplomu sarkanā rokas somiņā… Un ne mazāk svarīgs rādītājs bija piederība Komunistiskajai partijai…
Tāds bija laiks, un tādas bija mūsu, iespējas, ne vienmēr pašu izvēlētas …
Bet “sabiedriskie priekšmeti” bija – vēsture, PSKP /Padomju Savienības Komunistiskās Partijas/ vēsture, sabiedrības mācība, Marksistiski – Ļeņiniskā ētika un estētika, zinātniskais ateisms…
Ārija Geiba – Jā, un es tajā laikā gaidīju savu otro bērniņu pasaulē ienākam… Tie bija sarežģīti laiki un ne visai viegli mācību priekšmeti, vēl bija visādas sapulces, komisiju sēdes, sabiedriskie pienākumi un katru dienu ceļš no Ogres līdz Rīgai un atpakaļ…

Jā, uzminējāt!
Tā par sevi saka mūsu ekonomikas skolotājs Atis Papins!
Un es ticu viņa sacītajam, jau daudzus gadus vērojot un priecājoties par viņa attieksmi pret visu, kas viņam ir uzticēts. Savā laikā septiņus spriedzes pārpilnus gadus Atis vadījis mūsu tehnikuma Kokapstrādes centru, tagad viņš veic RVT arodbiedrības līdera pienākumus. Tas notiek laikā, kad tik daudzi sūrojas par pedagoga darba apmaksu un dzīvi kopumā. Bet Atis tajā visā spēj saskatīt pozitīvo un…arī izeju – ar atbildības sajūtu pret uzticēto savā vietā un laikā.
No kurienes tev šis optimisms un ticība labajam?

Atis – Ir labi, ka tu esi izdomājis, ko tu gribi dzīvē darīt, kāds tu gribi būt.
Livars – Kad tu to izdomāji? Un kura bija tava virsotne, kuru gribēji sasniegt? Cik tev tad bija gadu?
Atis – Es noteikti zināju, ka man būs augstākā izglītība. Kad man vajadzēja izvēlēties, ar ko sākt, tad par krustmātes dotajiem pieciem rubļiem nopirku autobusa biļetes no Alūksnes uz Gulbeni, no Gulbenes uz Madonu, no Madonas uz Pļaviņām… No Pļaviņām uz Koknesi aizgāju kājām, jo bija jau vēls un autobusi vairs nekursēja… Vecbebru tehnikumā es biju ieradies bez kādiem dokumentiem, jo vispār tie bija iesniegti citā skolā… Tomēr man atļāva kārtot iestājeksāmenus, un es tiku uzņemts. Mums mājās bija bites, un es jau zināju, ka man patiks darboties ar bitēm. Un tā es arī pabeidzu Vecbebros biteniekus. Man ļoti patika tā vide, mums bija kolosāls kurss. Gandrīz visi mani kursabiedri jau bija izlēmuši, ar ko viņi dzīvē nodarbosies.
Livars – Arī tu?

Latvijas Reitingi

Joomla! kļūdu konsole